Vēl pirms dažiem gadiem mobilo tālruņu failu sistēma atgādināja Mežonīgos Rietumus. Tiklīdz jūs piešķīrāt kādai spēlei vai lukturīša lietotnei piekļuvi krātuvei, tā ieguva neierobežotas tiesības pārlūkot jūsu privātās fotogrāfijas, lejupielādētos dokumentus un citu lietotņu datus. Tas bija ērts laikmets izstrādātājiem, taču īsts košmārs lietotāju privātumam. Lai izbeigtu šo haosu, operētājsistēmu izstrādātāji ieviesa stingru koncepciju — tā ir nošķirtā krātuve (scoped storage), kas pilnībā mainīja veidu, kā mobilās lietojumprogrammas mijiedarbojas ar ierīces atmiņu.
Sākotnēji gan Android, gan agrīnās viedtālruņu sistēmas paļāvās uz vienkāršotu atļauju modeli. Bija nepieciešama tikai viena vispārīga piekļuve, lai lietojumprogramma varētu lasīt un rakstīt datus jebkurā publiskās atmiņas mapē. Tas nozīmēja, ka mazpazīstama foto rediģēšanas programma varēja klusām fonā skenēt jūsu dokumentu mapi vai piekļūt citu lietotņu izveidotajiem failiem.
Līdz ar drošības standartu pieaugumu kļuva skaidrs, ka šāds modelis nav ilgtspējīgs. Šodien nošķirtā krātuve darbojas pēc pavisam cita principa: katrai lietotnei tiek piešķirta sava izolētā smilšu kaste (sandbox). Tā var brīvi rīkoties ar saviem failiem, taču piekļuve citu lietotņu radītajam saturam vai sistēmas mapēm ir stingri ierobežota vai pat neiespējama.
Piekļuve viedtālruņa atmiņai no vispārējām tiesībām ir kļuvusi par stingri kontrolētu priekšrocību.
Lai gan pāreja uz jauno kārtību radīja pamatīgas galvassāpes izstrādātājiem, parastais lietotājs no tā ir tikai ieguvis. Galvenās izmaiņas skāra veidu, kā tiek apstrādāti mediju faili un privātie dokumenti:
Ne viss šajā sistēmas evolūcijā noritēja gludi. Visvairāk cieta trešo pušu failu pārvaldnieki, dublēšanas rīki un spēļu modifikāciju programmas. Pēkšņi rīki, kuru pamatfunkcija bija nodrošināt piekļuvi visai atmiņas struktūrai, zaudēja spēju strādāt kā ierasts.
Daudzi izstrādātāji bija spiesti pārrakstīt savu lietotņu kodu no nulles, savukārt daļa populāru rīku vienkārši pārtrauca darboties. Lai gan pastāv īpašas izņēmuma atļaujas pilnai atmiņas piekļuvei, operētājsistēmu uzturētāji tās piešķir ļoti nelabprāt un stingri pārbauda katru pieteikumu.
Lai gan jaunie ierobežojumi reizēm rada neērtības lietotājiem, kuri pieraduši pie pilnīgas kontroles pār savu tālruni, digitālās drošības ieguvumi nav apstrīdami. Modernā arhitektūra faktiski ir izskaudusi veselu kategoriju ļaunprātīgas programmatūras, kas iepriekš slepus vāca lietotāju datus.
Galarezultātā nošķirtā krātuve ir kļuvusi par industrijas standartu, kas pierāda: mobilās operētājsistēmas ir pieaugušas, par prioritāti izvirzot lietotāja privātumu, nevis neierobežotu brīvību izstrādātājiem.
Vai jūs izjūtat jaunās atmiņas ierobežojumu sistēmas radītās ēnas puses ikdienā, vai tomēr drošība jums ir pirmajā vietā? Dalieties ar savu pieredzi komentāros!









